Turpinot iepriekšējā nedēļā aizsākto diskusiju par AS “Sadales tīkls” ierosināto un SPRK apstiprināto tarifu sekām, vēlējos pateikties visiem www.delfi.lv raksta komentētājiem (raksta oriģināls šeit), jo tas deva pārliecību, ka sabiedrība tomēr nav tik naiva kā par to domā vismaz daļa no atbildīgo lēmumu pieņēmējiem.

Zemāk atradīsiet plašāku situācijas analīzi, kas palīdzēs kliedēt galvenos no izskanējušiem mītiem.

Mīts #1: AS “Sadales tīkls” ieņēmumi, veicot tarifu “reformu”, nemainās

Realitāte: AS “Sadales tīkls” ieņēmumi pieaugs uz mazāk aizsargātu patērētāju rēķina

Pirmkārt, jebkurš monopols bez īpaša iemesla neveic reformas reformu pēc. Ir tikai loģiski, ka AS “Sadales tīkls” jaunā tarifu projekta primārais mērķis ir ieņēmumu palielināšana, ko diemžēl pat Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) lēmumā (pilns lēmuma teksts šeit) var izlasīt tikai “starp rindiņām”, bet varēs diezgan precīzi redzēt jau AS “Sadales tīkls” 3.ceturkšņa rezultātos.

Tikmēr aizkulisēs ir izskanējis, ka ieņēmumu palielinājums tiek plānots ~10% līmenī, kas veidos ~30 miljonus EUR/gadā…

Lai arī formāli nevar pārmest SPRK, jo tāda ir paša Regulatora apstiprinātā tarifu metodika un AS “Sadales tīkls” 2015.gada pārskats tiešām uzrādīja 11 miljonu EUR zaudējumus (sk. infografiku), tomēr pēc būtības paliek virkne neatbildētu jautājumu:

• Kādēļ 2015.gadā AS “Sadales tīkls” strādāja ar zaudējumiem, ja apgrozījums pēdējos gados ir bijis stabili nemainīgs?
• Kādēļ pieaug AS “Sadales tīkls” regulējamo aktīvu bāze, ja patēriņš krīt, un vai apjomīgie investīciju plāni ir samērīgi pret vispārējo ekonomikas situāciju?
• Vai AS “Sadales tīkls” ir maksimāli izmantojis visas rezerves izdevumu samazināšanai tā vietā lai celtu ieņēmumus uz sabiedrības rēķina?
• Vai SPRK ir pietiekama kapacitāte un tehniskā kompetence, lai to kvalitatīvi izvērtētu?
• Vai SPRK noteiktā kapitāla atdeves likme AS “Sadales tīkls” pašu kapitālam 7,3% apmērā, strādājot bezriska apstākļos, ir adekvāta laikā, kad procentu likmes tuvojas 0%?

Tāpat SPRK lēmumā diemžēl nav atrodams, kāds ir prognozētais jaudu samazinājums, jo, ja tas realitātē izrādīsies lielāks vai mazāks nekā sākotnēji plānots (pašreiz AS “Sadales tīkls” ziņo, ka 25 000 objektos ir veiktas izmaiņas, kas ir ~3,5% no kopējā apjoma), tad attiecīgi tarifi būtu jākoriģē uz augšu vai uz leju jau tuvākajā laikā!

Mīts #2: Rūpniecības uzņēmumiem samazinās elektroenerģijas izmaksas

Realitāte: Elektroenerģijas izmaksas ir iespējams samazināt tikai tiem patērētājiem, kuri nepārtraukti un prognozējami noslogo pieslēgumu, kādi drīzāk ir RIMI un MAXIMA lielveikali

Lai labāk paskaidrotu tarifu struktūras izmaiņu būtību, zemākajā infografikā, izmantojot AS “Sadales tīkls” skaitītāju datus, esmu attēlojis divu reālu savas nozares uzņēmumu (rūpnīca ar vienas maiņas darbu un veikals) nedēļas patēriņa profilu pa stundām, kas raksturo pieslēguma izmantošanas “efektivitāti”:

Kā var redzēt augstāk attēlotajā piemērā, veikals šajā gadījumā ir aptuveni divas reizes “efektīvāks” nekā rūpnīca ar vienas maiņas darbu no atļautās slodzes izmantošanas viedokļa, un attiecīgi arī mazāks zaudētājs (vai lielāks ieguvējs) no jaunajām izmaiņām.

Lai arī nenoliedzami Latvijā ir rūpnīcas, kuras strādā divās un pat trijās maiņās, t.sk., sestdienās un svētdienās, tam būtu nepieciešama krietni rūpīgāka analīze pirms tik radikālu reformu pieņemšanas, jo pēc būtības ieviesto izmaiņu princips atbalsta vieglāk prognozējamus un nesezonālus patērētājus. Tādi drīzāk ir veikali, degvielas uzpildes stacijas, datu centri, biroji un citi nevis apstrādes rūpniecība, kā tiek apgalvots ziņu virsrakstos. Apstrādes rūpniecības uzņēmumiem ir daudz vairāk jaudīgu iekārtu, kuras netiek nepārtraukti noslogotas, kā arī rūpnīcām ir jātur relatīvi lielāka jaudas rezerve, lai apmierinātu negaidītu tirgus pieprasījumu. Piemēram, veikaliem ir līdzīgs darbības profils katru dienu visas gada dienas, jo patēriņa pamatfunkcija ir nodrošināt komfortu.

Turklāt, ja apstrādes rūpniecības uzņēmums ir pats apmaksājis pieslēguma ierīkošanas izmaksas nevis saņēmis pieslēgumu mantojumā, tad ir vismaz netaisnīgi to “motivēt” norakstīt veiktās investīcijas un atdot jaudas AS “Sadales tīkls”, pretī nesaņemot nekādas garantijas, ka, prasot jaudas atpakaļ, nenāksies maksāt vēlreiz un gaidīt.

Apkopojot augstāk minēto, rodas sekojoši jautājumi pārdomām:

• Kur ir atrodama analīze, kas ļautu izdarīt secinājumu, ka apstrādes rūpniecības uzņēmumiem ir augstāka noslodzes efektivitāte nekā, piemēram, veikaliem?
• Vai rūpniecības uzņēmumi būtu jāsoda, ja tie AS “Sadales tīkls” vērtējumā nepietiekami noslogo pieejamo jaudu, bet ir paši apmaksājuši pieslēguma ierīkošanas izmaksas, cerot uz nākotnes attīstību?
• Vai ir ņemts vērā fakts, ka, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, šāda tarifu struktūra vairāk pasliktinās tieši rūpniecības uzņēmumu nevis veikalu situāciju?

Mīts #3: AS “Sadales tīkls” izmaksas ir fiksētas, tādēļ arī ieņēmumiem ir jābūt fiksētiem

Realitāte: AS “Sadales tīkls” saņems lielākus garantētus ieņēmumus pat ja nebūs patēriņa jeb vajadzība pēc pakalpojuma, kas neatbilst tirgus principiem

Attiecībā uz šo mītu ir velkamas ciešas paralēles ar AS “Sadales tīkls” mātes uzņēmuma AS “Latvenergo” lielo termoelektrostaciju TEC-1 un TEC-2 garantētajiem jaudas maksājumiem, kuri veido aptuveni 100 miljonus EUR/gadā. Arī tie jāapmaksā neatkarīgi no rezultāta, lai arī debates par jaudu maksājumu lietderību Eiropas līmenī vēl nav nemaz noslēgušās.

Kā norāda starptautiski atzīti regulācijas eksperti, tad “Enerģētikas nozare vienmēr ir bijusi kapitālietilpīga. Vairums kapitālietilpīgu nozaru, piemēram, aviācija, nekustamais īpašums un naftas pārstrāde, strādā uz vienības cenu principa” (viss viedoklis šeit).

Citiem vārdiem sakot, izmaksu struktūra pati par sevi nevar būt arguments, ja tā raida nepareizu signālu, ka klientam būs jāmaksā par AS “Sadales tīkls” pakalpojumu pat ja nebūs patēriņa. Tas ne tikai neveicina efektivitāti un zemākās iespējamās izmaksas patērētājiem, bet arī ir pretrunā ar CEER jeb Eiropas Regulatoru Padomes viedokli par sadales sistēmu operatoru (SSO) lomu Eiropas kopējā elektroenerģijas sistēmā (pilns CEER viedoklis šeit):

“Sadales sistēmu operatoriem ir jābūt neitrāliem tirgus veicinātājiem, pildot savas pamatfunkcijas tā, lai patērētājiem rastos jauni, uz tirgu orientēti pakalpojumi no trešajām pusēm,” norāda Eiropas Enerģijas Regulatoru Padome jeb CEER

Pašreiz izskatās, ka, ja AS “Sadales tīkls” jaunais tarifu princips tiks attiecināts arī uz plānoto OIK reformu, tad AS “Sadales tīkls” rēķins nākamgad būs dominējošais Latvijas elektroenerģijas tirgus faktors!

Līdz ar to rodas vairāki jautājumi:

• Vai lielāki un garantētāki AS “Sadales tīkls” ieņēmumi SPRK vērtējumā pietiekami līdzsvaro visu iesaistīto pušu intereses?
• Vai AS “Sadales tīkls” ir darījis visu iespējamo, lai samazinātu izmaksas un optimizētu investīciju plānus pirms prasīt ieņēmumu palielinājumu?
• Ja reiz jauno tarifu mērķis ir bijis raidīt stimulu patērētāju slodzes izlīdzināšanai, kādēļ ir samazinājusies cenu starpība starp nakts un dienas (maksimumstundu) tarifu zonām 3 laika zonu (S8 tarifs) gadījumā?

Mīts #4: Tarifu izmaiņas liek kļūt energoefektīvākiem

Realitāte: Tarifu reforma stimulē samazināt galvenokārt pīķa slodzi (kW vai A) nevis kopējo patēriņu (kWh)

Ikdienā konsultējot dažāda mēroga un nozaru uzņēmumus, man ir radusies absolūta pārliecība, ka jebkura uzņēmēja skatījums un stimuls energoefektivitātes paaugstināšanai ir cieši saistīts ar potenciālo rezultējošo peļņu. To uzņēmējs var panākt vai nu ar izmaksu samazinājumu, patērējot mazāk kWh, vai arī paaugstinot pievienoto vērtību, patērējot tikpat vai vairāk kWh. Jaunā AS „Sadales tīkls” tarifu struktūra, kuras pamata stimuls ir pīķa jeb kilovatu (kW) vai ampēru (A) slodzes nevis patērējamo kilovatstundu (kWh) samazinājums, lielai daļai rūpniecības uzņēmumu nevis liks kļūt energoefektīvākiem, bet nobremzēs vai liks pārvērtēt ilgtermiņa attīstības plānus dēļ vairākkārt augstākiem atļautās slodzes maksājumiem.

Ja līdz šim uzņēmējam bija jārēķinās tikai ar jaunu augstas pievienotās vērtības ražošanas iekārtu (kuru iedarbināšanai pārsvarā gadījumu nepieciešama papildus atļautā slodze) iegādes izmaksām, tad turpmāk uzņēmējam faktiski ir jārēķinās arī ar potenciālu papildus „sodu” no AS „Sadales tīkls” puses, ja uzņēmējs nespēs operatīvi sasniegt būtisku jauno un arī esošo energopatērējošo iekārtu noslodzi.

Arī izskanējušais arguments par uzņēmēju nespēju plānot un nesamērīgi lielu jaudu pieprasījumu neiztur kritiku, jo, pirmkārt, liela daļa par to ir samaksājuši paši, kā arī kopš 2014.gada pastāvošā AS „Sadales tīkls” pieslēguma investīciju atguves shēma (uzņēmums pakāpeniski atgūst pieslēguma izbūvē ieguldītās investīcijas līdzko patēriņš pārsniedz 15% pieslēguma noslodzes robežu) jau ir pietiekami motivējoša, lai uzņēmēji rūpīgi izvērtētu plānoto pieslēgumu jaudas.

Tādējādi rodas sekojoši jautājumi:

• Ja ģeopolitisku faktoru vai stratēģisku kļūdu dēļ uzņēmējs nesasniedz 15% noslodzes efektivitātes robežu un zaudē visas pieslēguma izbūvē ieguldītās investīcijas, vai tas būtu jāsoda vēlreiz ar vairākkārt augstāku maksu par atļauto slodzi?
• Vai AS „Sadales tīkls” kā valsts uzņēmums ir darījis visu iespējamo, lai veicinātu augstas pievienotās vērtības rūpniecības attīstību ar labi apmaksātām darba vietām tā vietā lai aprobežotos ar lielākas garantētās naudas plūsmas nodrošināšanu sev?

Mīts #5: Izmaiņas saistītas ar “elektroenerģijas nozares nākotnes attīstības tendencēm”

Realitāte: Enerģētikas sektora vēsturiskie uzņēmumi cenšas nosargāt savas pozīcijas

Aktīvi piedaloties konferencēs un vadošajos enerģētikas forumos Eiropā, jāsaka, ka nozares galvenās tendences ir apkopotas jaunajā enerģētikas savienības (EU Energy Union) plānā, kas paredz galveno prioritāti piešķirt patērētājiem jeb energoefektivitātei (“energy efficiency first”).

Tikmēr enerģētikas sektora vēsturiskie dalībnieki, kuri pieraduši darboties monopolistiskos apstākļos, ir nokavējuši gan AER, gan maza mēroga pašģenerācijas izrāvienu (lūgums nejaukt ar Latvijas OIK sistēmu), gan citu inovatīvu pakalpojumu attīstību, cenšas izmisīgi noturēt savus krītošos ieņēmumus un tikai apstākļu spiesti sāk mainīt savu darbības stratēģiju, kā piemēram, E.ON (E.ON jaunā stratēģija).

Tādējādi nav liels pārsteigums, ka “pēkšņi” tiek atklāts, ka izmaksas tomēr esot vairāk fiksētas, tādēļ, izmantojot savu lielāko lobija spēku, kas mazās valstīs strādā jo īpaši efektīgi, klientiem tiek likts maksāt par kaut ko, kas tiem varbūt nemaz nav vajadzīgs.

Rezultātā rodas vairāki jautājumi pārdomām:

• Vai Ekonomikas ministrijai ir pietiekami kvalitatīva enerģētikas stratēģija un rīcības plāns, lai enerģijas cenas kļūtu par Latvijas uzņēmēju starptautisko konkurenci veicinošu nevis bremzējošu faktoru?
• Vai ir pieļaujams interešu konflikts, kur Ekonomikas ministrija kā nozares politikas veidotājs vienlaicīgi ir arī vienīgais akcionārs nozares lielākajā uzņēmumā?
• Vai AS “Sadales tīkls” lielāka un garantētāka naudas plūsma ir būtiskāks mērķis par elektroenerģijas patērētāju interesēm?

Secinājumi

Apkopojot augstāk minēto, nākas secināt, ka jautājumu joprojām ir vairāk nekā konkrētu atbilžu, un tie diemžēl nevedina domāt, ka izvēlētais risinājums ir labākais iespējamais. Ja attiecībā uz AS “Sadales tīkls” jau veiktajām tarifu izmaiņām, visticamāk, var apelēt tikai pie atbildīgo lēmēju sirdsapziņas vai iet formālo tiesas ceļu, tad attiecībā uz OIK potenciālo reformu ir nepieciešams krietni rūpīgāks izvērtējums un kvalitatīvāks dialogs, lai nenāktos uzkāpt uz to pašu grābekli!

Tikmēr uzņēmējus aicinu nepadoties un aktīvi izmantot visas tirgū pieejamās elektroenerģijas izmaksu optimizācijas iespējas, lai būtu soli priekšā notikumiem nevis cīnītos ar sekām!

Raksta autors Kaspars Osis ir uzņēmējs un enerģētikas eksperts, SIA “RCG Lighthouse” valdes priekšsēdētājs, SIA “Resursu Kontroles Grupa” valdes loceklis, kā arī LTRK Enerģētikas komitejas vadītājs un Ekonomikas ministrijas Elektroenerģijas tirgus konsultatīvās padomes loceklis. Kaspars ir aktīvi piedalījies Latvijas elektroenerģijas tirgus attīstībā kopš tā sākuma 2008.gadā un strādājis Igaunijas lielākajā enerģētikas koncernā Eesti Energia.